Uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindroms . Viens no biežākajiem traucējumiem bērnībā, kas var turpināties pusaudža vecumā un pieaugušajiem.

2. Vēsture
Minimal brain
damage
Minimal brain
dysfunction
Behavioral
disabilities
Aleksanders Kričtons
1798

3. Vēsture
• 1845.g. poētiskā formā aprakstīja hiperaktīvu
bērnu darbā “Nemierīgais Filips.”
Heinrihs Hofmans

4. Vēsture
UDHS etioloģijā
pieminēja bioloģiskus
iemeslus.
Viņš uzskatīja, ka
šī pataloģija rodas
dzemdību traumas vai
iedzimtības rezultātā.
Georgs Frederiks Stills
1902
Viņš arī pirmais
atzīmēja, ka ar UDHS
biežāk slimo zēni.

5. Epidemioloģija
Percent of Youth 4-17 diagnosed with ADHD National Survey of Children's Health, 2007

6. Simptomi
• Uzmanības traucējumi.
• Izklaidība un nepietiekama koncentrēšanās
spēja.
• Uztveres traucējumi.
• Atmiņas un informācijas pārstrādes
traucējumi.
• Impulsivitāte.
• Hiperaktivitāte.
• Hipoaktivitāte.
• Uztveres un koordinācijas mazspēja.
• Runas traucējumi.
• Slapināšana.

7. 60% gadījumu bērni, kuri cieš no
UDHS, saglabā to arī pieaugušajā
dzīvē.
UDHS ir ģenētiski mantojams
garīgs traucējums. Ja bērnam ir
UDHS, ir aptuveni 40% liela
iespējamība, ka vienam no vecākiem
arī tas ir un aptuveni 25% liela
iespējamība, ka pirmās pakāpes
radiniekam, piemēram, brālim vai
māsai arī tas būs.

8. Kombinējas
•
•
•
•
•
•
•
•
•
•
•
•
Trauksme 53%
Galvassāpēs 52%
Tiki 50%
Disgrāfija 31%
Depresīva spektra traucējumi 26%
Enurēze 26%
Diskalkulija 25%
Disleksija 22%
Nakts šausmas 18%
Logoneiroze 11%
Somnabulisms 9%
Agresivitāte, antisociāli traucējumi 6%

9. Diferenciāldiagnoze
• Posttraumatiskā encefalopātija
• Neirotiskie traucējumi
• Tireotoksikoze
• Neiroinfekcijas
• Autisms
• Šizofrēnija

10. Vismaz 6 no A grupas
Vismaz 3 no B grupas
Vismaz 1 no C grupas
Diagnostiskie kritēriji
B Hiperaktivitāte
A Uzmanības traucējumi
• Uzmanība nenoturīga, neuzmanības
kļūdas.
• Grūtības koncentrēt uzmanību mācībās
vai rotaļās.
• Bieži šķiet, ka bērns nedzird, ko viņam
saka.
• Grūtības organizējot savu darbību.
• Nemierīgs, nepārtraukti dīdās, grozās sēdvietā.
• Staigā pa klasi stundas laikā.
• Bieži šūpojas un trokšņo nepiemērotā situācijā
• Pārmērīgi daudz runā.
• Nepārtraukta kustību aktivitāte, kuru nesamazina
aizrādījumi.
C Impulsivitāte
• Nevar uzsākt skolas uzdevumus vai
veikt mājas darbus.
• Bieži atbild pirms jautājums ir uzdots.
• Bieži zaudē mācību piederumus,
rotaļlietas u.c.
• Nespēj sagaidīt savu kārtu rotaļās vai sporta
stundās.
• Ārēji kairinātaji novērš bērna uzmanību.
• Bieži pārtrauc un iejaucas citu darbā.
• Ir izklaidīgs un aizmāršīgs.
• Bez nepieciešamības sāk skaļi runāt stundas laikā.

11. Raksturīgs agrīns sākums (parasti
pirmos 5 gados).
Diagnoze tiek uzstādīta līdz 7 gadu
vecumam.
Simptomu ilgums ir vismaz 6 mēneši.
Simptomi konstatēti divās vai vairākās
vietās (ģimenē, mājā, skolā).

12. UDSH
Deficīta modelis
Aizkavētības modelis
Atšķirības modelis
Radies no koncepcijas
par smadzeņu
bojājumu nozīmi
hiperaktivitātes
attīstībā, hiperaktīva
uzvedība rodas no
neiroloģiskiem vai
centrālās nervu
sistēmas
traucējumiem.
Ietver tos
formulējumus, kas
apgalvo, ka
hiperaktīvajiem bērniem
ir kognitīvo prasmju
„attīstības
aizkavēšanās”.
Uzlabojums var
parādīties vēlākā bērna
attīstības periodā.
Hiperaktīvā uzvedība
tiek aplūkota kā
uzvedības izpausmju
problēma, nevis
veselības traucējumu
simptomi. Hiperaktīvs
bērns (salīdzinot ar
normālu bērnu) ar
lielāku intensitāti reaģē
uz apkārtējās vides
stimuliem.
M. Kinsburns J. Svansons

13. Etioloģija
Neiroloģiskie
traucējumi
Psihosociālie
cēloņi
Ģenētiskie
faktori
Alerģija
Kaitīgu
ķīmisku
vielu
ietekme
Uztura
ietekme
Komplikācijas
prenatālajā
periodā

14. Etioloģija
Neiroloģiskie traucējumi
• Nav pietiekošs daudzums ķīmisko
vielu, lai nosūtītu informāciju no
smadzeņu stumbra uz citām
smadzeņu daļām.
• Vielmaiņas procesi norisinās lēnāk,
un vielmaiņas traucējumi tiek lokalizēti
galvas smadzeņu pieres daivā.
• Smadzenītes disfunkcijas rezultātā
parādās pārmērīgi aktīvas kustības.
• Traucēta zemgarozas limbiskās
zonas darbība rezultātā novērojamas
pārmērīgu emocionālo reakciju
izpausmes.

15. Etioloģija
Uztura ietekme
Visbiežāk bērni reaģē uz:
• Konservanti 79%
• Piens 64%
• Šokolāde 59%
• Vīnogas 49%
• Kvieši 49%
• Citrusaugļi 45%
• Sieru 40%
• Olām 39%
• Zemesriekstiem 32%
Kā svarīgs faktors hiperaktīvas
uzvedības attīstībai ir mātes alkoholisms
vai smēķēšana prenatālajā periodā.
Literatūras analīze parāda, ka daļa
hiperaktīvo bērnu ir pārcietuši dzemdību
traumas.
Alerģija
Pētījumi apstiprinājuši, ka lielai daļai
bērnu ar hiperaktivitāti piemīt alerģija
pret uzturvielām. Piemīt kopīgs pamats
traucējumiem imūnsistēmā, kas izraisa
alerģiju, un traucējumiem smadzeņu
funkcijās.

16. Patoģenēze
5,11 hromosomas
defekti, īpaši dopamīna
D4(DR D4)un dopamīna
pārneses (DAT1) gēnam,
kas noved pie
dopamīnerģiskās sistēmas
traucējumiem.
Omega 3 trūkums

17. Patoģenēze

18. MRT
Samazināts smadzeņu apjoms
(Cortex praefrontalis)
Patoģenēze

19. EEG
Patoģenēze
Pieres daivas un smadzenītes disfunkcija

20. SPECT
Patoģenēze

21. SPECT
Samazināta asins cirkulācija
Zemo neironu aktivitāte
Patoģenēze

22. PET skenēšana
Patoģenēze

23. PET skenēšana
Patoģenēze
Smadzeņu glikozes metabolisma traucējums

24. Terapija
Medikamentozā
Metilfenidats
Selektīvais noradrenalīna
presinaptiskais inhibitors
Neiroleptiskie līdzekļi
Ritalīns
Atomoksetīns
Buronil
Nootropi līdzekļi
Pantogāms
Antikonvulsanti
Depakine Chrono

26. Blakusparādības
•
•
•
•
•
•
•
•
•
•
•
•
•
•
•
Alopēcija
Stenokardija
Apetītes zudums
Asinsspiediens un pulsa izmaiņas
Tahikardija
Sirds aritmija
Diskinēzija
Eiforija
Hipersensitivitātes
Letarģija
Libido palielināts vai samazināts
Psihoze
Īstermiņa svara zudums
Miegainība
Panīkuši izaugsmi
Ritalīns

27. • Naratīvā psihoterapija
• Biheiviorālā terapija
• Geštaltterapija
• Ģimenes psihoterapija
• Smilšu terapija
• Artterapija
• Mūzikas terapija
Terapija
Psihoterapija

28. Terapija
Autogēnais treniņš
Aļeksejeva metode
Šulca metode

29. Terapija
Nemedikamentozā
• Slavēt bērnu, kad viņš ir to pelnījis
• Izvairīties no fiziskiem sodiem
• Nepavēlēt, bet lūgt
• Uzklausīt, ko saka bērns
• Nebūt pārāk prasīgiem vai tieši otrādi, atbrīvot no
pienākumiem
• Bērna istabā būtu “sporta stūrītis”
• Aerobā slodze
• Anaeroba slodze
• Neder aktivitātes, kas izraisa spēcīgas emocijas

30. Pedagoģiskā darba īpatnības
• Mācību procesa organizācija atkarībā no
bērna koncentrēšanās spējām
• Realizēt bērna vajadzību pēc kustībām,
piemēram, noslaucīt tāfeli
• Izpildīt relaksācijas vingrinājumus
• Instrukcijām jābūt īsām, konkrētām
• Uzslavēt tūlīt, neatliekot uz vēlāku laiku
• Samazināt kārtīguma kritērijus
• Jāmāca bērnam izrādīt dusmas pieņemamā
veidā
• Vēlams sēdēt priekšējās rindās klasē
• Nepieciešamas arī aktīvās atpūtas pauzes
• Uzdot negaidītu jautājumu, ja niķojas
• Reaģēt bērnam negaidītā veidā

31. Prognoze
• Medikamentozās ārstēšanas
gadījumā prognoze ir laba,
simptomātiku var pilnībā novērst. Ja
papildus izmanto psihoterapiju, tas
kalpo par papildu bonusu.
• Ļoti labus rezultātus sasniedz ar
uzvedības modulēšanu.
• Pastāv liela varbūtība, ka pēcnācēji
pārmantos šo sindromu.

32. Izmantotā literatūra
Stephen Faraone The scientific foundation for understanding ADHD 2005
Thom Hartmann The Edison gene: ADHD and the gift of the hunter child 2003
Terry Matlen Survival Tips for Women with AD/HD 2005
Angela Southall The Other Side of ADHD 2007
http://kimijassk.lv/old/menesa_viela/pdf/menesa_viela_200
9_08.pdf
http://udhs.wordpress.com/2006/09/17/refera
ts-par-udhs-augstskolai/
http://www.sciencephoto.com/
http://lv.wikipedia.org/wiki/Dofam%C4%ABns

33. Paldies par uzmanību
Emma Sokolova
Mihails Pavlovičs