Ekoloģija. Biosfēra. Ekosistēmas.

1. Eiropas sociālā fonda darbības programmas „Cilvēkresursi un nodarbinātība" papildinājuma 1.2.1.2.2.apakšaktivitātes „Atbalsts vispārējās
izglītības pedagogu nodrošināšanai prioritārajos mācību priekšmetos“ Vienošanās Nr. 2008/0001/1DP/2.1.2.2./08/IPIA/VIAA/002
10.5.1. Organismi un to
dzīves vide
Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskola
Daina Birkenbauma

2. Literatūra
Līga Sausiņa. Bioloģija vidusskolai 2.
daļa. Organismu mijiedarbība ar vidi.
4.-33. lpp.
Dz. Porozova u.c. Bioloģija vidusskolai.
3. daļa (violetā grāmata)
80.-96. lpp.

3. Ekoloģija ir zinātne par organismu un
vides mijiedarbību.
• Pētījumu objekts: dzīvās sistēmas (Iedala
atbilstoši dzīvības organizācijas līmeņiem:
šūnas, audi, orgāni, orgānu sistēmas,
organismi, populācijas, ekosistēmas, biosfēra).
• Dzīvās sistēmas raksturo mijiedarbība ar vidi:
Barības vielas Enerģija
Dzīvā sistēma
Vielmaiņas
galaprodukti
Siltumenerģija

4. Ekoloģija (no grieķu val. oikos – māja, logos – zinātne)
ir bioloģijas nozare, kas pēta
organismu un vides mijiedarbību,
kā arī attiecības starp pašiem
organismiem.

5. Ekoloģijas pētījumu nozīme
• Pēta, kādi faktori var izraisīt izmaiņas lielāka
vai mazāka mēroga ekosistēmās.
• Pēta, kā novērst ekosistēmu bojāeju.
• Daļa no galarezultāta: dabas aizsardzības
pasākumi.
• Ekoloģijas uzdevums ir izskaidrot, kā
nodrošināt ekosistēmu stabilitāti, pārvarot
cilvēku radīto kaitējumu dabai.

6. Bioloģiskā daudzveidība – dzīvības
formu un vides apstākļu daudzveidība:
• Ģenētiskā daudzveidība: vienas sugas īpatņu
atšķirības, kuru pamatā ir gēnu dažādība.
Jo lielāka sugas ģenētiskā daudzveidība, jo
tā ir plastiskāka – vieglāk pielāgojas vides
apstākļu izmaiņām, tai ir lielākas iespējas
izdzīvot.

7. Bioloģiskā daudzveidība – dzīvības
formu un vides apstākļu daudzveidība:
• Sugu daudzveidība: sugu kopskaits un
dažādība noteiktā teritorijā:
– Liels sugu skaits,
– Sugas īpatņu skaits,
– Sugu sastopamība,
– Sugu dažādība.

8. Bioloģiskā daudzveidība – dzīvības
formu un vides apstākļu daudzveidība:
• Ekoloģiskā daudzveidība: dzīvo organismu
iespējami daudzveidīgāka mijiedarbība citam
ar citu un ar apkārtējo vidi:
– Barošanās attiecības,
– Ekoloģiskās nišas,
– Savstarpējās attiecības.

9. Ilgtspējīga attīstība
ir attīstība, kas apmierina
pašreizējās paaudzes izdzīvošanas
vajadzības, neradot grūtības
nākamajām paaudzēm
nodrošināt viņu vajadzības.

10. Biosfēra – Zemes dzīvais apvalks
• Litosfēra – Zemes cietā apvalka (garozas un
mantijas augšējā daļa, kurā dzīvo organismi),

11. Biosfēra – Zemes dzīvais apvalks
• Hidrosfēra – Pasaules okeāns, ezeri, upes,
pazemes ūdeņi, ledus, aisbergi, sniega ūdens
un atmosfērā esošie ūdens tvaiki

12. Biosfēra – Zemes dzīvais apvalks
• Atmosfēra – gāzu apvalks, ko gravitācija notur
pie Zemes un kas griežas ar Zemi:
– Troposfēra (8-18 km): tajā atrodas vairums
atmosfērā sastopamo organismu, veidojas
klimats,
– Stratosfēra (līdz 50 km): veidojas ozona slānis, virs
kura dzīvība nav sastopama,
– Mezosfēra (50-85km),
– Termosfēra (85-500 km),
– Ekosfēra (500-1000 km).

13. Atmosfēra

14. Ekosistēma – organismu kopums,
kas apdzīvo noteiktu vidi
• Biocenoze – augu, dzīvnieku, mikroorganismu un
sēņu kopa (veidojusies dabiski),
– Agronoze – augu, dzīvnieku, mikroorganismu un sēņu
kopa (cilvēka radīta, piemēram, labības lauks – stipri
mazāka daudzveidība),
• Biotops – ekosistēmas nedzīvās vides kopums
(augsnes kvalitāte, vides to, mitrums,
apgaismojums, augstums virs jūras līmeņa).
Mainoties vienam, notiek izmaiņas otrā.

15. Ekosistēmu piemēri
• Dabiskas ekosistēmas:
– Mežs,
– Pļava
– Upe,
– Krituša koka stumbrs,
• Mākslīgas ekosistēmas:
– Kartupeļu lauks,
– Siltumnīca,
– Akvārijs.

16. • Sukcesija – pakāpeniska ekosistēmas
veidošanās vai nomaiņa ar citu (nekopta pļava
aizaug, veidojas krūmājs, tad – mežs).

17. • Bioma – viendabīgs ekosistēmu komplekss, kurā ir
līdzīgi klimatiskie apstākļi, augsne un organismi:
tundra, taiga, stepe, tuksnesis.
• Latvija atrodas mērenās joslas jaukto mežu biomā, kurā sauszemes
ekosistēmu sukcesija parasti beidzas ar meža veidošanos.

18. Procesi ekosistēmās:
• Organisko vielu radīšana (enerģijas avots –
Saule),
• Organisko vielu pārveidošana,
• Organisko vielu mineralizēšana jeb sadalīšana.
Ekosistēma var pastāvēt tikai tad, ja visi šie procesi
notiek vienlaicīgi – pastāv līdzsvars. Ja līdzsvars tiek
izjaukts daļēji, ekosistēma var atjaunoties, bet ja
izmaiņas ir pārāk lielas, ekosistēma iet bojā.

19. Vielu un enerģijas plūsma ekosistēmā:
• Producenti (augi) ražo organiskās vielas –
fotosintēze
• Konsumenti pārveido organiskās vielas par
citām
– 1. pakāpes konsumenti (augēdāji)
– 2. pakāpes konsumenti (kukaiņēdāji)
– 3. pakāpes konsumenti (plēsēji, parazīti)
• Reducenti jeb noārdītāji (baktērijas, sēnes)
noārda organiskās vielas

20. Barošanās ķēde
• Pēctecīga virkne, kurā katrs organisms ir
barības avots nākamajam.

21. Barošanās tīkls
• Katrs organisms ir iesaistīts vairākās barošanās
ķēdēs vienlaicīgi. Tās savā starpā krustojas,
veidojot barošanās tīklu.

22. Barošanās tīkls

23. Trofiskie līmeņi (ekoloģiskā piramīda)
• Vidēji no viena trofiskā līmeņa nākamajā
pāriet 10-20% enerģijas.

24. Vielu aprite dabā (bioģeoķīmiskie cikli)
Ikviens ķīmiskais elements aprites laikā var
atrasties:
•Rezerves fondā (fosilās atliekas, nogulumieži) –
organismiem nav pieejams,
•Apmaiņas fondā (atmosfērā, litosfērā,
hidrosfērā) – organismi var uzņemt,
•Biocenozē (vielu apritē no organisma uz
organismu).

25. Oglekļa aprite

27. Skābekļa aprite

28. Ūdens aprite